09.02.2010. 11:32 Vai var karot izmantojot mašīnu armiju, kura ievēro visus kara likumus, un pateicoties kurai šis karš kļūst drošāks cilvēkam? Kara robotu izstrādātāji uz šādu jautājumu atbild apstiprinoši, vēsta „BBC News”. Vairums mūsdienu robotu, atskaitot bezpilota lidojošos aparātus, aktīvās karadarbībās nepiedalās, bet risina tādus palīguzdevumus, kā atmīnēšana. Taču, jau pašlaik pasaules armijās izmantoti tiek 8000 robotu, un daži eksperti uzskati, ka militārajā sfērā tuvojas revolūcija.

Lielbritānijas robotu ražotāja kompānijas „QinetiQ” amerikāņu apakšnodaļas līdzstrādnieks Bobs Kvīns uzskata, ka nākotnē kaujas laukos parādīsies aizvien vairāk robotu, tajā skaitā, arī bezpilota. „Jo lielāka tev ir iespēja saņemt lodi, jo vairāk tu saproti attālinātas vadības ieroču nozīmību”, - saka Kvīns. Jebkurš, kurš ir redzējis filmas par robotu – terminatoru, var uzskatīt šādu viedokli par bīstamu. Kvīns atzīst, ka pat augstākajiem virsniekiem „fantastiskās filmas izsauc nopietnu trauksmi”. Viņš uzsver nepieciešamību izdarīt tā, „lai militarizētie roboti varētu darboties tikai militārpersonu vadībā, un nekad – neatkarīgi”.
Taču mūsdienu kara ātrums var apgrūtināt kontroles procedūru no cilvēka puses, norāda grāmatas „Wired for War” („Uzbūvēts karam”) autors Pīters Zingers. Paskatieties, kaut vai, uz esošajām pretartilērijas sistēmām, kuras jau darbojas Afganistānā. „Cilvēka reakcijas laiks uz tuvojošos lādiņu ir tikai tik liels, lai viņš pagūtu nolamāties. Bet sistēma reaģē, notriecot lādiņu gaisā. Izveidojas noslēgtais loks. Mēs varam atslēgt vai ieslēgt sistēmu, bet mūsu spēju nepietiek tam, lai pieņemtu lēmumu. Pašlaik tās ir veto tiesības”, - saka Zingers.
Bet ja lēmumus pieņem automatizētas sistēmas, kā mēs varam būt pārliecināti, ka tās šauj pa vajadzīgiem mērķiem un vai tās ievēro kara vešanas noteikumus? Pie amerikāņu zinātnieka Patrika Lina nesen vērsās ASV Aizsardzības ministrija ar lūgumu nodarboties ar robotu morāles izpēti. „Kad runa ir par autonomiem robotiem, tad dabiska ir vēlme ieprogrammēt tos tā, lai tie pakļautos zināmām morāles normām. Vai tad tieši tā mēs nerīkojamies ar saviem datoriem?”, - paskaidro Lins.
Spilgts piemērs, robotam, kuram nepieciešama šāda „morāla” programmēšana ir Pentagona izstrādātais bezpilota lidojošais aparāts EATR. Kaujas apstākļos tas var pats uzpildīties izmantojot organiskās vielas. Bet tas rada jautājumu, no kura dzīslās asins stingst: vai šī mašīna neuzpildīsies no kaujas laukā kritušajiem karavīriem?
Tās izgudrotājs, kompānijas „Robotic Technology” doktors Roberts Finkelštains atzīst, ka EATR izmantos organiskās vielas, taču pārsvarā tās būs veģetāras. „Robots spēj darīt tikai to, kam viņš ir ieprogrammēts. Tam ir noteikta ēdienkarte”, - saka Finkelštains.
Tomēr, neskatoties uz to, tas viss ļoti satrauc skeptiķus, tādus kā profesors Noels Šarkijs, kurš ir viens no Robotizētā bruņojuma starptautiskās kontroles komitejas dibinātājiem. „Robotam jūs varat iemācīt visu ko vēlaties, uzspiest tam jebkurus morāles noteikumus. Ja tas, kas viņā ir ieguldīts ir nekorekts, tad nekas labs no tā nesanāks. Cilvēkus var saukt pie atbildības, bet mašīnas nevar”, - savu pozīciju paskaidro Šarkijs.
Bet ja nevar būt pārliecināts par to, ka robots atšķirs pretinieku no mierīgajiem iedzīvotājiem jeb savējiem, tad ir jābūt savādākam risinājumam, un to piedāvā Patriks Lins. „Ja ir karadarbības rajons, kurā rit tik karsta cīņa, ka var uzskatīt, ka visas šeit ir karojošās puses, tad var dot robotiem vaļu. Daži to sauc par nāves katlu. Un domājams, ka (nāves katlā) jebkurš mērķis ir leģitīms”, - saka Lins.
Citi pētnieki uzskata, ka roboti ir spējīgi nepieļaut dažas kļūdas, kuras pielaiž cilvēki. „Pareizi ieprogrammētiem robotiem ir mazāka kļūdu  – tādas kā miermīlīgo cilvēku slepkavība, iespējamība. Tiem nav emociju, nav baiļu un tie neizdara kļūdas stresa situācijās”, saka Finkelštains.
Taču Londonas ekonomikas skolas speciālists militāro konfliktu jomā Kristofers Kokers šādam viedoklim nepiekrīt. „Mums ir jātic cilvēciskam faktoram. Diemžēl, militārpersonas savās atskaitēs visai bieži min cilvēcisko faktoru kā vājo vietu, taču es domāju, ka tas, kā reiz, ir spēcīgākā vieta”, - uzskata Kokers. Viņš piebilst, ka datori nekad pilnā apjomā nespēs simulēt „kara ētiku”, tas ir profesionāla karavīra domāšanas veidu un morāles nostādnes.
Militārā revolūcija robottehnikā jau salīdzinoši tālu ir attīstījusies gaisa flotē: no tāluma vadāmie bezpilota lidojošie aparāti spēlē visai nozīmīgu lomu dažos mūsdienu konfliktos (tādos kā Afganistāna). Robotus darbībā uz zemes izmanto daudz retāk. Taču, pieaugot upuru skaitam NATO karavīru vidū dažādos konfliktos, robotu ražotāju argumentācija sāks likties aizvien pārliecinošāka. „Labāk glābsim mūsu puišus un iznīcināsim ienaidnieku. Diemžēl, karā situācija ir tieši tāda”, - saka Bobs Kvīns.