09.02.2010. 14:05 Tā kā krīze Latvijā varonīgi negrasās atstāt savus bastionus, aizvien biežāk nākas uzdot jautājumu – vai tikai mūsu karavadoņi haotiski nešaudās pa zvirbuļiem tā vietā, lai mērķtiecīgi un organizēti sāktu atgūt zaudētās pozīcijas. Un kurā pusē tad īsti atrodas politiķi – valsts, iedzīvotāju, banku kapitāla vai kādos citos ierakumos?

Var saprast, ka valdība vai pareizāk – to veidojošās partijas, šobrīd ir aizņemtas ar trim lietām – kārtējā aizņēmuma izdīkšanu no starptautiskajiem aizdevējiem (un izteikšanos par šo procesu), matu skaldīšanu par tēmu – kam vēl varētu kaut ko atņemt un kādus vēl nodokļus varētu kādam uzlikt, kā arī ar savstarpējo apkarošanos gaidāmo Saeimas vēlēšanu priekšvakarā. Tā kā visas minētās darbības prasa gan laiku, gan milzu enerģiju, nekam citam neatliek nedz varēšanas, nedz gribēšanas. Līdz ar to pat nedaudz tālākas nākotnes plānu kalšana tiek atlikta uz laiku pēc aizņēmuma saņemšanas, oponenta nospārdīšanas, vēlēšanām un vēl citiem kalniem.
Pat pieņemot, ka pie varas esošo teiktais – ekonomiskā situācija „stabilizējas” (tas ir tāds iecienīts izteikums, kas nozīmē – vēl ir kur krist, taču mēs krītam lēnāk un vienmērīgāk) un notiek visa veida „optimizācijas” (politkorekts sinonīms vārdiem „atlaišana no darba”),  atbilst patiesībai, vienalga nav saprotams, kādā veidā Latvijas valdība cer panākt tautsaimniecības uzplaukumu un valsts spēju atdot aizņemto naudu. Izpārdodot kārtējiem skandināviem valsts daļas stratēģiskajos uzņēmumos? Tas ir tikai īstermiņa risinājums.
Citiem vārdiem – valstij nav nekādu attīstības plānu pat tuvākajiem pāris gadiem, nemaz nerunājot par piecu vai desmit gadu perspektīvu. Apgalvojumus par to, ka Latvijas atdzimšana sāksies, pateicoties stringrai sekošanai starptautiskā kapitāla ultimatīvajiem ieteikumiem, krīzes beigām pārējā pasaulē, vai ka mēs varam izkalt saulainu nākotni, brāļojoties ar Krieviju, diezin vai var uzskatīt par stratēģiskiem valsts attīstības plāniem. Arī ar pliku godīgumu acīmredzami nepietiek, jo to nevar nedz paturēt rokās, nedz pasniegt bērniem brokastīs. Ir vajadzīgs nopietns plāns ar vadlīnijām, kurām sekot valsts mērogā un tikpat nopietna valdības rīcība.
Pirms partijas un politiķi vēlēšanu priekšvakarā ir sākuši piedāvāt savas vīzijas par valsts nākotni, kuru absolūts vairākums gan tikpat ātri tiks aizmirstas, būtu vērts atcerēties, ka ne jau dažādi skaitļi un rādītāji, kurus var locīt pēc nepieciešamības, bet tieši cilvēki ir tie, uz kuriem jābalsta nākotnes plāni. Valsts atdzimšana diezin vai būs iespējama līdz brīdim, kamēr vīzijas tiek pakārtotas banku kapitāla un birokrātijas interesēm, bet cilvēki tiek izmesti uz ielām, iedzīti mūža parādos, pamet Latviju, „aiziet” ēnu ekonomikā, utt. Gan šīs, gan daudzas citas ir acīmredzamas sekas lielāko daļu atjaunotās neatkarības gadu pārliecībai, ka ar cilvēkiem var nerēķināties, un nekas būtisks jau nav mainījies. Ja tiks rastas stratēģija un iespējas izraut Latviju no šī apburtā loka, tad mums vēl ir cerības.