21.02.2010. 16:35 Kaut arī visas pasaules prese galveno uzmanību pašlaik velta Grieķijai (kā arī Spānijai, Īrijai un Portugālei) kā īpaši nemierīgam eirozonas rajonam, daudz nopietnāka, postošākā un drausmīgāka krīze, kas izvēršas postpadomju ekonomikās, kuras plāno pievienoties eirozonai, kaut kā izvairījusies no plaša atspoguļojuma presē.

by Prof Michael Hudson and Prof. Jeffrey Sommers

Nav šaubu, ka šī situācija tiek noklusēta tāpēc, ka Baltijas valstu pieredze ir apsūdzības akts neoliberālisma postošajām šausmām un Eiropas politikai, kura attiecībā uz šīm valstīm nebija tāda, kā tika apsolīts. Baltijai nepalīdzēja attīstīties pēc rietumeiropas parauga, bet to attīstīja  kā koloniju eksportam un banku tirgiem, atņēma ekonomiskos „tauciņus”, kvalificētu darbaspēku, kā arī nekustamos īpašumus un ražošanu, visu to, kas bija mantots no padomju laikmeta.
Latvija pārdzīvo vienu no pašām lielākajām ekonomiskajām depresijām pasaulē. Un tā ir ne tikai ekonomiska, bet demogrāfiska krīze. IKP kritiens par 25,5 procentiem pēdējos divos gadus (gandrīz 20 procenti no tiem – tikai pēdējā gada laikā) jau ilgu laiku ir sliktākais divu gadu rādītājs pasaulē. SVF savās optimistiskākajās prognozēs paredz tālāku 4 procentu krituma, kas nozīmē, ka latviešu ekonomiskais krahs pārspēs amerikāņu Lielo Depresiju. Sliktie jaunumi ar to nebeidzas. SVF prognozē, ka 2009. gadā mēs redzēsim pamatkapitāla un finanšu maksājumu bilances kopīgo deficītu 4,2 miljardu eiro apmērā, bet 2010. gadā aptuveni 1,5 miljardi eiro vai 9 procenti no IKP tiks izvesti no valsts.
Bez tam Latvijas valdība strauji audzē parādus. No 7,9 procentiem IKP 2007. gadā, atbilstoši prognozēm, Latvijas parāds sasniegs 74 procentus no IKP šogad, un, domājams, stabilizēsies 89 procentu līmenī 2014. gadā, atkal saskaņā ar optimistiskāko SVF scenāriju. Tas atmetīs valsti tālu aiz pieņemama valsts parāda robežām, kādas Māstrihtas līgums nosaka eiro ieviešanai. Tas notiek laikā, ka iestāšanās eirozonā plāni ir Latvijas Centrālas Latvijas Bankas galvenais arguments, kādēļ nepieciešama stingra ekonomija un sāpīgi pasākumi savas valūtas mākslīgai atbalstīšanai. Valūtas atbalstīšana nodedzināja valsts valūtas rezerves, kuras citā gadījumā varētu tikt investētas ekonomikā.
Līdz šim neviens rietumos nevaicā, kāpēc Latviju piemeklējis tāds liktenis, kas ir tik raksturīgs Baltijas un pēcpadomju citām valstīm, bet tikai mazliet ekstremālāks. Gandrīz divdesmit gadus atpakaļ, 1991. gadā, šīs valstis aizgāja no PSRS un ieguva brīvību, tādēļ padomju sistēma diez vai var tikt nosaukta par šo ārkārtas problēmu cēloni. Nevar būt vienīgais cēlonis arī vienkārša korupcija, kā sekas vēlīnās padomju valsts sabrukuma periodam. Visas pazīmes liecina, ka galvenais cēlonis ir pastiprinātā, hipertrofētā kleptokrātijas forma, kura ļāva tik bagātīgi iedzīvoties rietumu baņķieriem un investoriem. Rietumu neoliberālisms – lūk kas „finansializēja” (financialized) šīs valstis, sniedzot „draudzīgu palīdzību reformu biznesam”, kā skaļi paziņoja Pasaules banka, Vašingtona un Brisele.

Gribētos jau pazemināt korupcijas (bet kam vēl Rietumi var uzticēties?) līmeni, bet nozīmīgs tā samazinājums, iespējams, tikai uzlabotu situāciju līdz Igaunijas līmenim ceļā uz eiroparādu kabalu. Šīs Baltijas kaimiņvalstis gandrīz vienādi cieš no dramatiska bezdarba, izaugsmes tempu pazemināšanās, stāvokļa pasliktināšanās veselības aprūpes un emigrācijas jomā. Viss tas notiek, kontrastējot ar situētajām Skandināviju un Somiju.
Džozefs Štiglics, Džeimss Tobins un citi publiskie ekonomisti ir sākuši skaidrot Rietumu sabiedrībai, ka rietumu pārdevēju pēc PSRS sabrukuma ieviestā „finansializācijas” ideoloģija ir kaut kas nepareizs pašos pamatos. Neoliberālā ekonomika, neapšaubāmi, nav tas ceļš, pa kuru gāja Rietumeiropa pēc Otrā pasaules kara. Tas bija eksperiments, kura izmēģinājumu veica „zēni no Čikāgas” Čīlē, draudot ar ieročiem. Latvijā padomdevēji bija no Džordžtaunas, bet ideja bija tieši tā pati – likvidēt eksistējošo valdību un aizstāt to ar „saviem” politiķiem.
Pēcpadomju telpā tika īstenots tas pats nežēlīgais eksperiments. Ideja sastāv no tā, lai piešķirtu rietumu bankām, finanšu investoriem un ekonomistiem it kā „brīvos tirgus” („it kā”, tāpēc ka tika izdalīti valsts īpašumi, neapliekot tos ar nodokļiem un piešķirot jaunu jēgu terminam „bezmaksas siers”) un pilnu rīcības brīvību padomju bloka valstu vairākumā, lai radītu ekonomikas „no nulles”. Un kā izrādījās pēc tam, visi modeļi bija līdzīgi viens otram, kā divas ūdens lāses. Ekonomisko padomdevēju vārdi bija dažādi, bet vairākumu no tiem atsūtīja un finansēja Vašingtona, Pasaules banka un Eiropas Savienība. Un tā kā notiekošā sponsori bija Rietumu finanšu institūti, tad diez vai vajag brīnīties par to, ka tie atnāca ar modeļiem, kuri strādā to personīgo finanšu interešu labā.
Tā bija situācija, ar kuru neviena demokrātiska Rietumu valdība nav saskārusies visas savas vēstures gaitā. Valsts uzņēmumi tika nodoti pilnvarotajiem, kuriem bija pienākums ātri izpārdot tos rietumu investoriem un vietējiem oligarhiem, kuru pienākums savukārt bija pārvietot savu naudu uz „rietumu paradīzes” drošajiem ofšoriem. Visa beigās vietējās nodokļu sistēmas tika veidotas tā, lai izvestu rietumu banku finanšu divus galvenos avotus – nekustamo īpašumu un monopolu uz dabisko infrastruktūru – no aplikšanas ar vietējiem nodokļiem. Tas ļāva izmaksāt no nekustamā īpašuma un monopolu cenām saņemto naudu rietumu bankām kā procentus, nevis izmantot tos par iekšējo nodokļu bāzi, lai atjaunotu šo valstu ekonomikas.
Padomju Savienībā praktiski nebija komercbanku. Tā vietā, lai palīdzētu šīm valstīm radīt vietējās bankas, Rietumeiropa uzticēja savām bankām atrast līdzekļus un kreditēt šīs valstis, nominējot procentus eiro un citās cietajās valūtas. Tādējādi tika pārkāpta galvenā finansēšanas aksioma: nekad nenominēt savus parādus cietā valūtā, ja jūsu ienākumi tiek saņemti „mīkstākā” naudā. Bet tāpat kā gadījumā ar Islandi, Eiropa solīja šīm valstīm palīdzēt iestāties Eirozonā ar salīdzinoši labiem nosacījumiem. „Reformas” sastāvēja no tā, lai iemācītu pārnest nodokļu slodzi no biznesa un nekustamā īpašuma (galvenajiem banku klientiem) uz strādājošajiem. Un ne tikai fiksētā ienākuma nodokļa veidā, bet arī fiksēta „sociālā” nodokļa izskatā, lai katrs maksātu par sociālo nodrošinājumu un veselības aprūpi vēršoties pēc pakalpojuma, nevis saņemtu finansējumu no kopīgā budžeta uz nodokļu paaugstināšanas rēķina.

Atšķirībā no Rietumiem tur netika ieviesti nekādi būtiski nodokļi par personīgo īpašumu. Tas spieda valdības aplikt ar nodokli darbu un rūpniecību. Atšķirībā no Rietumiem nebija arī progresīvā nodokļa uz bagātību. Vairākumā gadījumu Latvijā nodoklis par darbu bija ekvivalents 59 procentiem no flat tax. (Amerikāņu Kongresa komiteju vadītāji un viņu lobisti var tikai sapņot par šādiem nodokļiem uz darbu, šādu „bezmaksas sieru” savam galvenajam finansēšanas avotam!) Šajā situācijā eiropiešiem nebija ko baidīties no valstīm, kuras paliek par tax free zonām, kur gandrīz nav nodokļa par īpašumu, kur darbs ir apgrūtināts ar nodokļiem, ir zema mājokļa vērtība un zema parādu nasta. Šīs valstis tika saindētas no paša sākuma. Tieši tas padara tās tik „brīvā tirgus” un „biznesam draudzīgas” no šodienas rietumu ekonomikas ortodoksu redzes viedokļa.

Esot bez pilnvarām aplikt ar nodokli nekustamo īpašumu un citus īpašumus vai pat ieviest progresīvo nodokli par bagātību, valdības bija spiestas uzkraut visu nodokļu slogu darbam un rūpniecībai. Labumu „difundēšanas no augšas uz leju” (apgalvojums, ka tas, kas ir izdevīgs lieluzņēmējiem, ir izdevīgs arī mazajiem uzņēmumiem un patērētajiem – A.S.) filozofija krasi pacēla darba un kapitāla vērtību, padarot neoliberalizēto ekonomiku rūpniecību un lauksaimniecību par tik dārgām, ka tās kļuva nekonkurētspējīgas, salīdzinot ar „veco Eiropu”. Būtībā, pēcpadomju ekonomikas tika pārvērstas par eksporta zonām vecās Eiropas rūpniecībai un bankām.

Tulkojuma II daļa (nobeigums): "Global Research": Latvijas neoliberālais vājprāts (Latvia’s Neoliberal Madness) Tulkojums, nobeigums >>>

 Raksta oriģināls: "Global Research" - World Economic Crisis: Latvia’s Neoliberal Madness >>>