02.03.2010. Priekšvēlēšanu gaisotnē ikviens vēlēsies uzzināt, vai valsts, kuras iedzīvotāji ir parādos līdz ausīm (šeit būtu vietā atcerēties, ka pati Latvijas valsts nav parādā gandrīz neko, salīdzinot ar privātpersonu un uzņēmumu parādiem) un kuras rūpniecība un lauksaimniecība ir mērķtiecīgi iznīdētas, ir spējīga izdarīt gandrīz neiespējamo un kļūt par reāli plaukstošu sabiedrību. Vai mēs esam spējīgi pārkārtoties tā, lai ekomika attīstītos reāli, nevis kā „treknajos gados” – uz papīra banku neoliberālo mistifikāciju rezultātā?

Vismaz šo rindu autors no politiķiem un partiju ekonomistiem pirms rudenī paredzētajām Saeimas vēlēšanām gaida atbildes uz šo jautājumu. Tieši atbildes, nevis atbildi, jo tā kā problēma ir ļoti daudzšķautņaina, arī risinājums ir nepieciešams komplekss. Bez fundamentālas politiskās un ekonomiskās programmas tādi paziņojumi kā – devalvēsim latu, samazināsim nodokļus, stingri sekosim starptautisko aizdevēju instrukcijām, draudzēsimies ar Maskavu, utt. – nav nekas vairāk kā lēts populisms. Pēc gandrīz divdesmit gadu peldēšanas pa straumi un sekošanas vadlīnijām mēs esam nonākuši situācijā, kad atliek vai nu laisties dibenā, vai arī beidzot sākt domāt ar savu galvu un pārstāt klanīties rietumu un vietējo „gudro” priekšā.
Ir daži pamatprincipi, kuru ieviešana Latvijai šobrīd ir vitāli nepieciešama, ja mēs vēlamies beidzot nonākt pie klasiskā kapitālisma un padarīt Latviju par patiešām plaukstošu, demokrātisku, nacionālu valsti. Kas attiecas uz parādiem, tad par šo jautājumu sekos atsevišķs un plašāks stāsts, bet viens no pārējiem vaļiem, subjektīvi vērtējot, ir nacionālās saimniecības atdzimšana.
Kas būtu jādara, lai Latvijā atdzimtu nacionālā saimniecība, ar šo vārdu saprotot ražošanu, lauksaimniecību, inovatīvos uzņēmumus, utt.? Ir nepieciešama spēcīga valsts un tikai valsts investīciju banka, pie kam  ar nosacījumu, ka šīs bankas mērķis nav peļņas gūšana. Peļna valsts kasē atgriezīsies uzņēmēju un cilvēku samaksāto nodokļu veidā. Otrs ne mazāk svarīgs punkts ir tādu institūtu kā vietējās krājaizdevu sabiedrības atdzimšana un dažāda veida kooperācija.
Ja nu esam piemirsuši, tad krājaizdevu sabiedrības bija viens no ekonomikas stūrakmeņiem kā jaunlatviešu, tā pirmās Latvijas Republikas laikos, arī mūsdienās katrā sevi cienošā ASV mazpilsētā ir savs krājaizdevu sabiedrības analogs, tādu netrūkst, piemēram, Vācijā, bet mēs taču neapgalvosim, ka amerikāņi vai vācieši nesaprastu, ko dara. Tas ir veids, kā kopienas nodrošina savu neatkarību no bankām, pašas lemjot, kādus projektus attīstīt. Tāpat šajos finanšu institūtos parasti tiek ieguldīti vietējie pensiju fondi, un nez kādēļ šķiet, ka, piemēram, valmieriešiem būtu daudz patīkamāk, ja viņu iekrājumi tiktu izmantoti dzimtās pilsētas attīstībai, nevis kaut kādi mistiski zviedri ar tiem spekulētu Volstrītā vai Ķīnas biržās.
Jebkurā gadījumā krājaizdevu sabiedrībām, kurās aktīvi līdzdarbojas pašvaldības, plusu ir daudzkārt vairāk, nekā mīnusu, un par to liecina kaut vai fakts, ka jau pieminētajās ASV finanšu krīzes laikā zaudējumus ir cietusi tikai maza daļa šādu institūciju, kuras savas muļķības dēļ bija sākušas spekulēt biržās – nodarboties ar to, kam tādas iestādes nav domātas.
Līdzīgi principi darbojas arī koperatīvu gadījumos, pie kam nekaitētu atcerēties, ka viena no kooperācijas citadelēm ir Skandināvijas valstis. Tas ir vēl viens būtisks veids, kā atbrīvoties no dažādu lieluzņēmumu utt. ietekmes un nepavisam nav tas pats, kas kolhozi un sovhozi.
Kopumā var droši teikt, ka ja valsts pārstās sekot banku diktātam un atbalstīt lieluzņēmumus, izveidos nacionālo uzņēmējdarbības atbalsta banku, kā arī iedarbinās spēcīgu programmu krājaizdevu sabiedrību un kooperatīvu veidošanai (plus atbalsts mazajiem un vidējiem uzņēmējiem), tad tas būs plats solis pareizajā virzienā, gan kopā ar vēl citiem pasākumiem.