07.03.2010. 15:15 Aizvadītajā sestdienā Rīgā, Nacionālajā teātrī, notika politisko partiju apvienības „Vienotība” dibināšanas kongress. Runas skanēja kvēlas un nav šaubu, ka nomācošs zālē esošo cilvēku vairākums no visas sirds ticēja tam, ka „Vienotība” būs tas spēks, kurš izvedīs Latviju no krīzes un beidzot ļaus tai ieņemt pienācīgu vietu, kā kādreiz lepni teica, „citu tautu saimē”.

Ja piepildītos kaut puse no tā, uz ko tika aicināts no vēsturiskās Nacionālā teātra skatuves, mums jau pavisam drīz vajadzētu sajust, ka Latvija nav mirusi, un dzīve atkal virzās pa augsupejošu līkni. Ja atmet patētiku, izskanēja arī daudzi konkrēti priekšlikumi – par vēlēšanu sistēmas reformu, virzību uz tiešo demokrātiju, utt., kā arī krietna ideju pakete ekonomikai. Savukārt par galvenajiem ienaidniekiem, ka tam loģiski vajadzētu būt, tika atzīti oligarhi un viņu pakalpiņi.
Minētie kungi un biedri, protams, ir visiem spēkiem centušies, lai Latvija atrastos tur, kur tā ir šobrīd. Tajā pašā laikā nepavisam nav tā, ka mūsu tā dēvētie oligarhi un viņu kabatas partijas būtu bijušas vienīgās esošo ziepju vārītājas. Mūsu pašmāju censoņi tikai centīgi pūta svešā stabulē, radot visus nepieciešamos nosacījumus neoliberālās filozofijas un ārvalstu finanšu spekulatīvā kapitāla invāzijai, jo saskatīja tur savu izdevīgumu.
Problēmas būtība ir tur, ka rietumu neoliberāļi ar savu banku un Eiropas padomdevēju starpniecību gandrīz divdesmit gadu garumā centīgi veidoja no Latvijas mūsdienu ekonomisko koloniju, bet mūsu kompradori (vagari) tikpat centīgi pildīja svešus priekšrakstus, pa ceļam neaizmirstot par savu labumu. Latvijas valsts un tās iedzīvotāju intereses nerūpēja un nekad arī nerūpēs nedz vieniem, nedz otriem. Par vienu šīs zaglīgās un blēdīgās divsavienības daļu, „Vienotības” dibināšanas kongresā tika runāts daudz un dikti, piesaucot gan „lielākos kretīnus”, gan „Šlesera priedes”, gan vēl virkni citu brēcošu cūcību. Savukārt otra tika pieminēta vienīgi garāmejot un tikai atsevišķu runātāju uzstāšanās reizēs, kaut gan abas šīs lietas ir nesaraujami saistītas.
Tikai viens, daudziem aktuāls piemērs. Banku lobija darbības rezultāta Latvijā tika pieņemti likumi, kuri ne tikai padarīja iespējamu, bet visādi stimulēja nekustamo īpašumu cenu burbuļa pūšanu, tieši tāpat, kā banku spiediena rezultātā Latvijā ir spēkā likumdošana, kura vārda tiešā nozīmē ļauj maksātnespējīgos hipotekārā kredīta ņēmējus izģērbt plikus un laupīt vēl viņu mazmazbērnus. Kredītņēmēji atbild par visu, savukārt neoliberālie ideologi, baņķieri un kompradori, kuri šo situāciju izveidoja, neatbild ne par ko.
Svarīgi šajā gadījumā ir tas, ka visu šo afēru rezultātā Latvija krietnus gadu desmitus ik gadu zaudēs aptuveni 10 procentus no sava IKP (aprēķini atšķiras, taču visbiežāk tiek minēts rādītājs 9-10 procenti.) Visa šī nauda aizplūdīs uz ārvalstīm, nevis paliks Latvijā un kalpos tās tautsaimniecības attīstībai.  Savukārt neveiksmīgie kredītņēmēji (ka kredītus nespēj samaksāt tikai spekulanti, ir banku tiražēts un atbalstīts mīts, realitātē absolūts vairākums maksātnespējīgo ir cilvēki, kuri ņēmuši kredītu vienīgā mājokļa iegādei) jau tagad masveidā pamet valsti, kura nedrošina viņiem nekādu aizsardzību, vai arī aiziet "pagrīdē". (Piemēram, ja no Jums piedzen alimentus bērna uzturēšanai, tad tiesu izpildītājiem ir tiesības piedzīt tikai noteiktu procentu Jūsu ienākuma. Bankas pievāks gandrīz visu iespējamo, kas uzskatāmi liecina, ko Latvijas likumi vērtā augstāk – mazos Latvijas pilsoņus vai ārvalstu spekulantus.)
Citiem vārdiem – ja netiks atrisināta kaut vai to cilvēku problēma, kuru ņēmuši kredītus vienīgā mājokļa (nevis džipa un leļļu mājas) iegādei, bet tagad nav spējīgi to samaksāt, kā arī vēl virknes citu ar banku likumīgi atļautu (!) patvaļu saistītu jautājumu loks, no tā, ka mēs atstumsim no varas politiķus, kuri šādu situāciju radīja, nebūs nekādas jēgas. Latviju līdz kraham noveda ne tikai savtīgi cilvēciņi un mazizglītoti politikānīši, kuri iedomājās esam valstvīri, bet arī viņi. Problēmas galvenais cēlonis tomēr ir Latvijai uzpotētā neoliberālā sistēma, kuras likvidēšanai ir jākļūst par jaunās politisko partiju apvienības galveno virsmērķi. Ja tā, protams, patiešām vēlas īstenot pašas izvirzītos mērķus.