Kā pirmais preses redzes lokā nonāca Pīters Mandelsons (Peter Mandelson) – viens no cilvēkiem, kas kopā ar Toniju Blēru stāvēja pie britu “jaunā leiborisma” saknēm. Mandelsonam skandāli nav nekas jauns, jo viņam jau divas reizes – 1998. un 2001. gados – ir nācies pamest ministru posteņus apšaubāmu sakaru ar biznesmeņiem dēļ, un šie skandāli nu nekādi nevairoja nedz leiboristu valdības, nedz Blēra un paša Mandelsona personisko popularitāti. Bez tam dzeltenākie izdevumi jau gadiem ilgi apspēlē jautājumu par šī politiķa iespējamo homoseksualitāti – viņa plašo sakaru attiecīgajās aprindās dēļ.
Pēc pēdējā skandāla bijušais ministrs tika nosūtīts savdabīgā trimdā uz Briseli, kur ieņēma Eiropas komisāra tirdzniecības jautājumos posteni. Tikai šī gada oktobrī Blēra pēctecis britu premjera amatā, viņa partijas biedrs Gordons Brauns nolēma atkal iekļaut Mandelsonu ministru kabineta sastāvā.

Pītera Mandelsona atgriešanās

Lai nu kā, bet Mandelsons 3. oktobrī stājās Lielbritānijas Uzņēmējdarbības lietu ministrijas priekšgalā, bet pēc desmit dienām saņēma mūža pēra goda nosaukumu, vietu parlamenta  lordu palātā un barona titulu. Politiķa lietas acīmredzami gāja augšup, taču vajadzēja paiet tikai nedēļai, lai ministram tiktu veltīta vesela straume apsūdzību par labākajā gadījumā neētiskiem kontaktiem ar lielā biznesa pārstāvjiem. Runa gāja par ekskomisāra sakariem ar Indijas tērauda magnātu Lakšmi Mittalu, Lielbritānijas baņķieri  Natanielu Rotšildu (Nathaniel Rothschild), kura uzvārds vien runā pats par sevi, ar Itālijas elitāro apavu ražotāju Djego Della Valli (Diego Della Valle) un visbeidzot ar Krievijas bagātāko cilvēku, galvenokārt Lielbritānijā dzīvojošo miljardieri Oļegu Derispasku.
Uzņēmēji it kā bija aicinājuši Mandelsonu ciemos, vizinājuši viņu ar savām jahtām un lidmašīnām, bet komisārs savukārt it kā bija pieņēmis viesmīlīgajiem namatēviem izdevīgus lēmumus. Derispaskas gadījumā apstākļi bijuši sekojoši: 2008. gada augustā eirokomisārs pie Grieķijai piederošās Korfu salas krastiem paviesojās uz Krievijas miljardiera jahtas Queen K, bet jau septembrī pazemināja tarifus par Krievijas alumīnija piegādēm Eiropas Savienībai, kas jūtami palīdzējis “krievu oligarha interesēm”.
“Laikrakstos parādās insinuācijas par to, ka es, ieņemot tirdzniecības komisāra posteni, esmu sniedzis pakalpojumus vai piešķīris privilēģijas noteiktiem ļaudīm savas personiskās draudzības ar tiem dēļ. Šajos apgalvojumos nav ne jotas taisnības, tie visi ir simtprocentīgi meli”, - sašutis paziņoja jaunizceptais barons. Viņš tāpat paskaidroja, ka komunikācija ar biznesa eliti - tā ir Eiropas tirdzniecības resora vadītāja darba vienkārši neatņema un ikdienišķa sastāvdaļa. Protams, nelabvēļi no toriju nometnes Mandelsonam ticēt nesteidzās. Piemēram, Kriss Greilings (Chris Grayling), ēnu kabineta darba un pensiju nodrošinājuma lietu ministrs, paziņoja, ka Mandelsona tramīgā reakcija uz viņam uzdotajiem jautājumiem tikai apstiprina: politiķis kaut ko slēpj.

Dots devējam atdodas

Tomēr drīz vien konservatīvie paši nokļuva kritikas krustugunīs. Viens no galvenajiem atklāsmju par Deripaskas sakariem ar Mandelsonu publiskotājiem bija Džordžs Osborns (George Osborne) – toriju ēnu kabineta finanšu ministrs (pēc nozīmes otrais cilvēks ēnu kabinetā). Tieši viņš arī kļuva par jauna, paralēla skandāla galveno personu. Viens no uzņēmējiem, kura vārds tika pieminēts Mandelsona lietas sakarā, baņķieru Rotšildu dinastijas britu atzara galva Nataniels, laikam jau saniknojās par Osborna paziņojumiem, jo visu skandalozo informāciju par Mandelsona un Deripaskas kontaktiem konservatīvais politiķis bija uzzinājis nekur citur, kā Rotšilda villā uz tās pašas Korfu salas. (Pēc dažām ziņām, uz Deripaskas jahtas  Mandelsons nonācis tikai tādēļ, ka Rotšilda villā viņam neesot atradusies brīva istaba.)
Citiem vārdiem, visa šī publika pieder pie vienām aprindām, kur domstarpības nav pieņemts risināt publiski, tamdēļ atriebība nelika sevi ilgi gaidīt. Rotšilds, neraugoties uz to, ka viņš ir Konservatīvās partijas sens atbalstītājs, uzrakstīja laikraksta The Times redakcijai vēstuli, kurā izstāstīja sekojošo. Izrādījās, ka arī Osborns un toriju izpildirektors Endrjū Feldmans (Andrew Feldman) tāpat paviesojušies uz Queen K  klāja un piedalījušās visai divdomīgās pārrunās ar krievu miljardieri. Pēc Rotšilda vārdiem, konservatīvo pārstāvji lūguši Deripaskam ziedot partijas vajadzībām 50 tūkstošus sterliņu mārciņu. Tā kā ārvalstniekiem sponsorēt britu partijas ir aizliegts ar likumu, Feldmans it kā piedāvājis “izlaist” naudu caur vienu no Deripaskam Lielbritānijā piederošajām kompānijām, kas arī ir aizliegts – ārzemnieki nedrīkst ziedot britu partijām arī ar Lielbritānijā reģistrētu uzņēmumu starpniecību.
Tagad pienāca konservatīvo kārta visu noliegt, tiesa, pārāk ilgi viņiem tas neizdevās un Osbornam nācās atzīt, ka sarunas ar Deripasku tiešām notikušas un tajās apsriesti dažādi jautājumi, tostarp arī par partijas finansēšanu.  Uz žurnālistu jautājumiem ēnu kabineta ministrs gan atbildēja izvairīgi, atkārtojot frāzi par to, ka konservatīvie “nekad nav lūguši misteram Deripaskam ziedojumu un ziedojumu no mistera Deripaskas arī nekad nav saņēmuši”. No šiem vārdiem izriet loģisks secinājums, ka pārrunu iniciators ir pats misters Deripaska, bet kā īstenībā viss bijis, nav noskaidrots joprojām, kaut arī leiboristi un liberāldemokrāti (pēc nozīmes otrā opozīcijas partija) pieprasīja veikt attiecībā uz Osbornu izmeklēšanu.
Napmierināti ar šādu notikumu attīstību, protams, bija arī paši konservatīve, kuri sāka spriest par iespējamu Osborna nomainīšanu ar Viljamu Heigu (William Hague) - tagadējā ēnu kabineta ārlietu ministru, tomēr partijas vadītājs Deivids Kamerons paziņoja par savu atbalstu Osbornam, un šīs runas pieklusa. Līdz ar to visas pazīmes liecina, ka ēnu kabineta finanšu ministrs saglabās savu posteni, ja vien netiks pieķerts vēl kādos nebūt grēkos. Cik noprotams no britu preses slejām, atmaskot Osbornu jebkurā brīdī var Rotšilds, kurš gandrīz atklāti piedraudējis – ja politiķis izpļāpās vēl kādas privātas sarunas, finansists viņa karjeru vienkārši iznīcinās. Konservatīvajiem atlika secināt, ka skandālus bez īpašas piepūles iespējams atrast ne tikai politisko pretinieku leiboristu nometnē (ar ko toriji centīgi nodarbojas, kā  jau jebkura sevi cienoša opozīcija), bet arī viņu pašu rindās, tamdēļ partija nedaudz pieklusa, tomēr preses uzmanība atkal atgriezās pie leiboristiem jeb pareizāk – Pītera Mandelsona.

Nevesels, steidzīgs un aizmāršīgs

Vispirms jau noskaidrojās, ka Mandelsons dezinformējis sabiedrību par savas pazīšanās ar Deripasku pakāpi. Jezgas iesākumā, kad konservatīvie sacēla skandālu, Mandelsona bijušais aparāts Briselē publicēja paziņojumu, ka politiķis Mandelsons un uzņēmējs Derispaska vairākas reizes tikušies 2006. un 2007. gados, oficiālu pasākumu laikā. Tomēr vēlāk atklājās, ka abi ir pazīstami kā minimums kopš 2004. gada, bet Eiropas Komisijas sniegtais paziņojums balstījās tikai tikai uz paša jauntapušā britu ministra vārdiem, turklāt labot neprecizitāti viņš nesteidzās. Pateicoties šim atklājumam, toriji no jauna nokļuva uz viļņa un sāka tiražēt ideju par oficiālu izmeklēšanu  “Mandelsona lietas” sakarā.
No izmeklēšanas Mandelsonam tomēr izdevās izvairīties, pie kam interesanti, ka tieši skandāla paša plaukuma laikā, 26. oktobrī, sākās ministra četru dienu vizīte Maskavā, kur viņam bija tikšanos sērija ar Krievijas valdības un biznesa pārstāvjiem. Vizītes, kurā piedalījās britu uzņēmēju delegācija, mērķis bija “uzsvērt ekonomisku sakaru starp abām valstīm nozīmīgumu” un “meklēt iespējas dialogam par starptautisko reakciju uz globālu finanšu krīzi”. Kā viens no pasākumiem vizītes ietvaros Mandelsona tikšanās ar Deripasku, taču tā tika atcelta, neko plašāk nepaskaidrojot.
Mandelsonam brauciena priekšvakarā nācās atzīt, ka viņš patiešām sniedzis nepatiesu informāciju par savu pazīšanos ar Krievijas miljardieri. Ministrs ar nožēlas pilnu seju skaidroja, ka atskaitījies par sakariem ar uzņēmēju dienā, kad pametis ofisu Briselē un pie tam vēl bijis nevesels, tā kā steidzoties vienkārši sajaucis 2004. gadu ar 2006. gadu. Vienā no intervijām Mandelsons paziņoja: “Daudz tiek runāts par manām attiecībām ar vienu konkrētu Krievijas biznesmeni. Viss, ko es gribu teikt šajā sakarā: es nekad nepaprasīju viņu neviens par kādiem pakalpojumiem un neizrādīju viņam pakalpojumus, un viss tas ir nofiksēts Eiropas komisijas darba materiālos”.

Deripaska un “krievu mafija”

Skandāli ar britu politiķiem parādījušies Derispakam ne tajā labākajā laikā. Pirmkārt jau Krievijas bagātākajam cilvēkam tāpat netrūkst problēmu globālās finanšu krīzes dēļ – tā pati britu prese aprēķinājusi, ka Deripaskas zaudējumi ir aptuveni 16 miljardi dolāru, un uzņēmējs arī bijis spiests pārdot vairākus nozīmīgus īpašumus, lai norēķinātos par tekošajām kredītsaistībām. (Tiek lēsts, ka Krievijas bagātāko pilsoņu īpašumu vērtība globālās finanšu krīzes dēļ kopumā samazinājusies par 230 miljardiem ASV dolāru jeb 52%.  Bez Deripaskas ievērojamus zaudējumus cietis arī Romans Abramovičs, kurš kļuvis par 20 miljardiem dolāru nabadzīgāks, bet rekordists zaudējumu ziņā ir Vladimirs Ļisins, kuram piederošā Novoļipeckas metalurģiskā kombināta (realitātē – no daudziem nozares uzņēmumiem sastāvoša konglomerāta) vērtība kritusies par 22 miljardiem ASV dolāru. Krīze skārusi arī “Lukoil” - Vagits Alekperovs zaudējis 12,3 miljardus dolāru, savukārt viņa pirmais vietnieks Leonīds Feduns – 5,4 miljardus dolāru. Ne īpaši laimīgi šobrīd ir arī ietekmīgās “Alfa Grupa” abi īpašnieki Mihails Frīdmans un Hermans Hans, kuri pa abiem zaudējuši 12,1 miljardu dolāru, utt.)
Bez tam laikā, kad Deripaska britu partiju savstarpējo cīkstiņu dēļ nonāca pastiprinātā preses uzmanības lokā, plašu ievērību izpelnījās 2008. gada Krievijas bagātākā cilvēka darbības vēl kāds aspekts – viena no bijušajiem Deripaskas partneriem, kāda Mihaila Černoja iesniegtā prasība pret miljardieri Londonas tiesā. Černojs pieprasa no Deripaskas divus miljardus sterliņu mārciņu – vairāk nekā trīs miljardus dolāru. Tik vērtas pēc prasītāja domām ir 20 procenti kompānijas Rusal akciju. Kā apgalvo Černojs, Deripaska savulaik šādu summu nav samaksājis viņam par kompāniju Sibīrijas alumīnijs, uz kuras bāzes tapa Rusal. Šeit jāpiebilst, ka Mihails Černojs ir viens no brāļiem Černojiem, kurus Krievijas prese joprojām dēvē par “drūmo deviņdesmito” spilgtāko izpausmi Krievijas alumīnija biznesā, un kuri, kā pieņemts uzskatīt, bijuši Deripaskas tā dēvētais jumts un ne mazums sekmējuši viņa karjeru. Černojs apgalvoja, ka Maskavā šīs lietas izskatīšana ir neiespējama, jo tur būs apdraudēta viņa dzīvība – bijušais Deripaskas partneris jau vairākus gadus dzīvo Izraēlā, kur gan viņam tāpat radušās nesaskaņas ar likumu
Vispirms briti noraidīja prasību, bet jūlijā beidzot piekrita sākt procesu Londonā. Procesa gaitā noskaidrojās, kā vēstīja The Sunday Times, ka Deripaska ir saistīts ar vienu no Krievijas “mafijas bosiem”. Runa iet par Antonu Maļevski, Izmailovas  noziedzīga grupējuma līderi, kurš 2001. gadā gāja bojā neveiksmīga lēciena ar izpletni laikā. Par Deripaskas sakariem ar Maļevskim bija zināms sen, un uzņēmējs apgalvoja, ka noziedzīgais grupējums viņam vienkārši uzspiedis savus  “pakalpojumus”, tomēr britu tiesa uzskata, ka lieta nav tik vienkārša un Deripaska daudz ko noklusē. Bez tam kļuvis zināms, ka Maļevska brālim Andrejam savulaik piederējuši 10% akciju  vienā no Deripaskas kompānijām.
Pagaidām neviens neņemas pateikt, cik lielu kaitējumu šāda sabiedrības uzmanība nodarīs Krievijas miljardierim, tieši tāpat kā nav iespējams pateikt, kas īsti izraisīja visu šo skandālu virteni – nepārdomāts konservatīvo izlēciens pret leiboristiem, kas radīja nekontrolējamu ķēdes reakciju, vai arī akcija jau kopš pašiem pirmssākumiem bija vērsta tieši pret Krievijas miljardieri. Lai nu kā, bet gaišāks viņa tēls nav kļuvis.

www.2v.lv

---

• Krievija nodevusi OPEC memoranda par sadarbību projektu
• Japānas tirgus paliks bez „Nokia”
• Norvēģijas nafta: kad inovācijas apgāž visas pesimistu prognozes
• Pakistāna no SVF saņems 7,6 miljardus dolāru
• Krievija atceļ aizliegumu Polijas lauksaimniecības produktu importam

• Ķīna un Taivāna paraksta līgumu par ekonomisko sakaru paplašināšanu
• Obama apsolījis nelikt šķēršļus ASV nozīmīgās ogļrūpniecības bankrota ceļā
• OPEC ģenerāldirektors pieļauj atkārtotu naftas ieguves kvotu samazināšanas iespēju
• Ungārijas ekonomikas glābšanas plāns būs 25,1 miljardu ASV dolāru "vērts"
• Nuriels Rubini: Lielākās ekonomiskās problēmas pasaulei vēl tikai ir priekšā

---