07.07.2010. 14:25 Zinātniskais progress tiek asociēts ar pētījumiem un rūpīgu analīzi, tomēr pārsteidzoši liels skaits atklājumu ir veikti, pateicoties nejaušībām. Pats zināmākais šāds piemērs ir Aleksandra Fleminga atklātais penicilīns. 1928. gadā, zinātnieks, dodoties divas nedēļas ilgās brīvdienās, savā laboratorijā aizmirsa kolbu ar stafilokoka baktēriju. Atgriežoties, viņš ieraudzīja, ka kolba ir piesārņota ar sēnīti, kas apturējusi baktērijas augšanu. Savas aizmāršības un arī nevīžības dēļ Flemings bija atklājis antibiotikas.

Grāmatzīmes baznīcas korim

Īpaši lielā daudzumā nejaušie atklājumi ir sastopami ķīmijā, un, patiecoties nejaušībām, ir tapušas visiem labi zināmas lietas.
Tā 1970. gadā amerikāņu ķīmiķis vārdā Spensers Silvers strādāja kompānijas 3M pētniecības laboratorijās, mēģinot izveidot iespējami stiprāku līmi. Nekāds zinātnes ģēnijs Silvers gan nebija, jo ilga un centīga darba rezultātā viņam izdevās radīt vien ne pārāk lipīgu lentu. Atdalot divus papīrus, kas bija salipuši ar šo līmlenti, zinātnieks ievēroja, ka līme pieķeras vai nu pie vienas vai otras lapas. Tobrīd tas likās nekam nederīgs izgudrojums, jo darba mēŗkis, kā jau minēts, bija superstipras līmes radīšana un Silvers pateica vien dažiem darba biedriem.
Vajadzēja paiet četriem gadiem, kai kādam Silvera kolēģim, kas dziedāja baznīcas korī, ienāca prātā ģeniāla ideja. Viņš izmantoja grāmatzīmes, lai spētu īstajā brīdī atrast nepieciešamo dziesmu vārdus, bet grāmatzīmes nemitīgi krita laukā no grāmatām. Zaudējis pacietību, viņš tās pārklāja ar Spensera līmi. Grāmatzīmes palika savās vietās, bet izņemot, tās nesabojāja lapas. Šodien līmlapiņas ir viens no vispopulārākajiem pieejamiem biroja produktiem.

Restorānā apgāzta vīna pudele

Ideja par celofānu, vispopulārāko tīrās plastmasas iepakojuma materiālu, ienāca prātā Šveices tekstilrūpniecības inženierim Žakam Brandenbergeram, pusdienojot restorānā. Pēc tam, kad kāds viesis nejauši apgāza vīna pudeli, pamatīgi novārtot galdautu, Brandenbergers devās uz savu laboratoriju, apsēsts ar vēlmi radīt ūdens necaurlaidīgu un vienlaikus caurspīdīgu materiālu, kuru pievienot galdautiem.
Zinātnieks uzsāka pētījumus ar dažādiem materiāliem un visbeidzot nonāca līdz šķidrajai viskozei. Eksperiments gan neizdevās, jo audums kļuva pārāk stīvs un trausls, tomēr Brandenbergers ievēroja, ka pārklājumu iespējams atdalīt no auduma kā plānu, caurspīdīgu materiālu, kuram iespējami visdažādākie pielietojumi. Līdz 1908. gadam viņš izgudroja mašīnu, kas varēja ražot caurspīdīgas viskozes sloksnes, kuras viņš pārdeva kā celofānu.

Dadži pie suņa spalvām

Līpošo slēdzēju jeb tā dēvētos klipšus 1941. gadā izgudroja Šveices inženieris Žoržs de Mestrāls. Ideja inženierim ienāca prātā, kad viņš bija rūpīgi apskatījis dadžus, kas lipa klāt pie viņa drēbēm un suņa spalvām, ceļojot pa Alpiem. De Mestrāls izpētīja tos ar mikroskopu un nolēma izveidot alternatīvu rāvējslēdzējam, kas būtībā bija dadža mikroskopisko āķīšu kopija.
Lai gan de Mestrāla ideja sākotnēji sastapās ar neizpratni un pat pretestību, viņš neatteicās no savas ieceres un eksperimentu sērijas laikā nonāca pie secinājuma, ka neilons infrasarkanās gaismas iedarbības rezultātā veido nelielus, stiprus āķīšus, kuri viegli pieķēras pie mīksta neilona. Savu izgudroju Šveices inženieris dzimtajā franču valodā nodēvēja par velours crochet, kas nozīmē – samta cilpa. Šobrīd būs grūti atrast cilvēku, kura apģērbā nav izmantotas velours crochet.

Nākošais Edisons

Nejaušie atklājumi arī turpinās joprojām. Tā pateicoties nejaušībai, galvenais gaismas avots nākotnē gandrīz droši nebūs elektriskā spuldzīte. Iespējams, par gaismas avotu kalpos galds, krēsls, siena vai pat visparastākā ēdamkarote. Jebkurā gadījumā tieši nejaušība ir ievirzījusi gaismu izstarojošās diodes jaunā attīstības līmenī un drīzumā varētu parādīties lētākas un ilgāk kalpojošas apgaismošanas alternatīvas tradicionālajām spuldzītēm, kas ar laiku varētu pilnībā aizstāt Tomasa Edisona izgudrojumu.
Nākošais Edisons ir ASV Vanderbilta Universitātes students Maikls Bovers, kurš mēģināja radīt kvantu punktus, kas ir sīki, dažus nanometrus lieli kristāli. Katrā šādā kristālā parasti ir aptuveni 100 līdz 1000 elektronu, kas ir mazas, viegli ierosināmas enerģijas iepakojumu.  Ja uz šādiem kvantu punktiem spīdina gaismu vai iedarbojas ar elektrisko lauku, tie sāk izstarot gaismu, parasti spilgta krāsā.
Tomēr Bovers eksperimenta laikā pieļāva dažas, par laimi dokumentos fiksētas neprecizitātes un pēc tam apstaroja savus kvantu punktus ar lāzeru un tajā brīdī parādījās spilgta gaisma, lai gan punktiem vajadzēja spīdēt zilā krāsā. Turpinot eksperimentu Bovers kopā ar kādu citu studentu pārklāja zilu gaismu izstarojošu diodi ar saviem kvantu punktiem, un rezultātā ieguva spocīga paskata gaismas ķermeni, kas izstaroja gaišu balti iedzeltenu gaismu. Šāds gaismas ķermenis darbojas aptuveni 50 reizes ilgāk par parasto spuldzīti un ir aptuveni divas reizes spožāks par parasto 60 vatu spuldzīti. Uzminēt, kāds būs nākošais nejaušais atklājums, laikam nespēj neviens.